otrdiena, 2011. gada 3. maijs

Mātes dienā dziedāsim Rīgā

«Exodus in Venia» Mātes dienā, 8. maijā, 10.00 ar savām dziesmām piedalīsies dievkalpojumā Rīgas Svētā Pāvila evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Pēc draudzes pieprasījuma izskanēs arī kāda šūpuļdziesma un varēs kļūt arī par šūpuļdziesmu cd īpašnieku.

ceturtdiena, 2011. gada 31. marts

Mūzika turpina skanēt

Sen, sen nekas te nav rakstīts. Bet tas nenozīmē, ka grupas dziesmas būtu apklusušas! Šūpuļdziesmas, šķiet, vairāk turpina skanēt mūsu domās, bet citas autordziesmas, mīlestības dziesmas un Itālijas koncerttūrei sagatavotā a capella programma turpina izskanēt arī publikas priekšā.
Tuvākās uzstāšanās:
* 8. aprīlī 18.30 ALFA kursā Talsu Baznīckalnā;
* 10. aprīlī 11.00 dievkalpojumā Talsu Baznīckalnā;
* 24. aprīlī 11.00 Lieldienu dievkalpojumā Kolkas luterāņu baznīcā;
* 29. aprīlī 18.30 ALFA kursa noslēguma pasākumā;
* 14. maijā Dundagas pils dienā;
* 3. jūnijā semināra «Mazliet laika un daudz attiecību» atklāšanā «Kurzemes Rezidencē»
* 11. jūnijā Talsu Kristīgās skolas izlaidumā.
Uz tikšanos!

piektdiena, 2009. gada 27. marts

Uz tikšanos atkal Stokholmā!

No 19. līdz 22. martam grupa «E[ks]odus» viesojās Stokholmā, kur sniedza divus koncertus Zviedrijā dzīvojošajiem latviešiem. Saņemtās atsauksmes, šķiet, grupas dalībniekiem varētu būt iedrošinājums spert kādu soli pretī jauniem izaicinājumiem.
Uz Stokholmu devāmies
lielā pulkā: grupas dziedātājas Elīna Mierkalne, Ilze Dzene, Anna Japiņa, Kristīne Prūse, viņas vīrs Sandis un meitiņa Paula, pianiste Lidija Ēce, bundzinieks Gatis Jugāns un «Miega pelīte» Marika Laursone.
Stokholmā ieradāmies ceturtdienas vakarā. Jautri, ka atšķirīgo laika joslu dēļ turpceļš, pulkstenī skatoties, šķita izcili īss — izlidojām 22.50, bet Zviedrijā bijām jau 22.55! Piektdienu, Lidijas dzimšanas dienu, izmantojām, lai mazliet iepazītu Stokholmu, apskatītu baznīcu, kurā jānotiek koncertiem (tā atrodas vecpilsētā, tieši pretī karaļa pilij!), pavadītu laiku mēģinājumos un veiktu pēdējos sagatavošanās darbus. Vakars gan pienāca ar izbailēm — manas dienā sākušās mazliet nepatīkamās kakla sāpes bija pāraugušas neciešamās sāpēs. Vēl trakāk bija konstatēt, ka arī sestdienas rītā stāvoklis no vakarā lietotajām zālēm nav uzlabojies … Tagad, kad esam atgriezušies Latvijā, un es joprojām neesmu pilnībā atveseļojusies, jāsaka — koncertos būšu dziedājusi ne citādi, kā vien pašas un draugu lūgšanu spēkā.
Šūpuļdziesmu koncertā
pulcējās prāvs pulks latviešu un latviešu — zviedru ģimeņu ar dažāda vecuma bērniem. Mazie droši sēdēja ejā starp soliem uz līdzi paņemtajiem spilveniem un dažs pat centās iekarot Miega pelītes rozā namiņu. Miega pelītes lomā ļoti veiksmīgi iejutās un ar sanākušajiem bērniem labi sapratās trīnīšu un dvīnīšu māmiņa Marika Laursone. Pēc koncerta ikviens varēja baudīt sadraudzību pie tējas tasēm draudzes telpās. Mums jau gan pamazām vajadzēja sākt noskaņoties otrajam koncertam, kuram bijām devušas moto «Ceļā starp mirkli un mūžību», tāpēc arī izvēlētās dziesmas bija gan par mirklīgām un pārejošām lietām, gan par to, kas ir mūžīgs. Kad arī pēc šī koncerta visi tikāmies pie tējas tasēm, atklājās, ka mūsu vidū ir ne viens vien ar Talsiem personiski saistīts cilvēks, ar kuriem mums ir kopīgi draugi un paziņas. Mūs uzmeklēja arī kāds īpašs koncerta apmeklētājs — Gunars Zvejnieks, kurš, kā tagad esam noskaidrojuši, trimdas latviešu izdevumā «Jaunā Gaita» ilgus gadus ir apcerējis memuārus, politiska satura grāmatas, publicējis intervijas, kā arī recenzējis muzikālus sarīkojumus. «Mūzikas kritiķis,» mums pačukstēja latviešu draudzes mācītāja Ieva Graufelde. Kritiķis — tas izklausījās baisi, bet izrādījās, ka patiesībā viņš nevēlas teikt neviena kritiska vārda. Gluži pretēji — mulsām no visa tā labā, ko viņš pateica, pie reizes uz programmiņas pie mūsu vārdiem pierakstot kādu atpazīšanas zīmi. «Tā, jūs esat Anna, kura spēlēja basģitāru, vai ne? Un jūs? Lidija? Vai jūs pati aranžējat dziesmu pavadījumus? Neviena no jums tiešām nav mācījusies dziedāšanu? Bet jūs taču dziedat tik tīri! Jums jāver tie vārtiņi plašāk un jākāpj pāri baznīcas slieksnim!» viņš nerimās. Gatavošot par mums rakstu.
No koncertiem brīvajā laikā
priecājāmies par Stokholmas vecpilsētas masīvajām un senatnīgajām celtnēm, apguvām ērto sabiedriskā transporta sistēmu, iepazinām dažu zviedru tradicionālo ēdienu un vienkārši baudījām sev doto iespēju pabūt prom no ikdienas, Stokholmas mājās līksmi dziedot labi pazīstamo dziesmu ar pielāgotiem vārdiem: «Projām nav jāiet, projām nav jāiet, mēs varam še palikt!». Svētdienā, manā dzimšanas dienā, iegriezāmies Astrīdas Lindgrēnes muzejā, kurā fantastiskākās sajūtas radīja brauciens Pasaku vilcienā, kas ļoti reālistiskā veidā ļāva pabūt tik iemīļotās bērnudienu grāmatās un tikties ar omulīgo Karlsonu, palaidnīgo Emīlu, laupītājmeitu Ronju un citiem Lindgrēnes radītiem tēliem. Vakarā uzmeklējām Jēkaba baznīcu, kurā notiek dievkalpojumi angļu valodā, pulcējot patiesi internacionālu draudzi. Bijām ieradušies laicīgi, tāpēc mūs paguva uzrunāt mācītājs, lai noskaidrotu, no kuras valsts esam un kādi vēji mūs atpūtuši uz Stokholmu. Uzzinājis, ka esam mūziķi no Latvijas, viņš tūlīt aicināja mūs dziedāt dievkalpojumā! Nolēmām izmantot tādu iespēju. Tūlīt piedzīvojām vēl vienu pārsteigumu — draudzes ērģelniece mūs uzrunāja skaidrā latviešu valodā!
Bet nu dažas atsauksmes no
brauciena dalībniekiem. Pavisam īpašs šis ceļojums bija Prūšu ģimenei, jo Kristīnei un Sandim pirmoreiz ceļā līdzi devās septiņus mēnešus vecā meitiņa Paula, kas nozīmē, ka priekšā bija Lielais Nezināmais — kā Pauliņa izturēs lidojumus, garās dienas bez kārtīgas gulēšanas un visu pārējo. Jāatzīst, ka meitenīte turējās godam un visu notiekošo baudīja lielā omulībā, koncertus vērojot tēta rokās. «Stokholmā tikām sagaidīti ar vislielāko sirsnību. Ģimene, kurā dzīvojām, — mamma Inta, meitiņa Anna un dēls Ēriks — kļuva par mūsu draugiem un, vakarējot, kā arī pavadot kopīgi atvēlēto laiku, mums dzima jaunas idejas par kopīgu muzicēšanu gan Latvijā, gan atkal Zviedrijā. Bijām aprūpēti, paēduši, izsmējušies un iztrakojušies pa Stokholmu,» priecājas Kristīne. Protams, abi koncerti ļāvuši justies lieliski. «Dziedāt dievnamā cilvēkiem, kuri ir tur atnākuši tieši tādēļ, lai mūs dzirdētu, ir neizsakāmi labi — kā nodot mīlestības enerģiju no sirds uz sirdi. Īsumā: būt kopā, dziedāt, ceļot un draudzēties ir lieliski un to vajag atkārtot!»
Lidija pēc brauciena saka: «Es varu vienīgi dziedāt «Cik liels ir mans Dievs!»! Ir tik fantastiski piedzīvot to, kā Dievs vienā jaukā dienā pēkšņi piespēlē braucienu uz Stokholmu, pie tam laikā, kad iekrīt mana dzimšanas diena. Bija brīnišķīgi iet pa Stokholmu un just, ka Kāds mūs vada, jo nekur neapmaldījāmies, bet vienkārši gājām pa pareizo ceļu, lai arī to redzējām pirmo reizi. Paldies Dievam, kas izveda mūs no dažiem nepatīkamiem pārdzīvojumiem un pasargāja no nelaimēm! Protams, ļoti aizkustinoši bija satikt latviešus un runāt latviski Zviedrijā, bet vislielāko prieku man sagādāja iespēja spēlēt divus koncertus uz «Steinway & Sons» flīģeļa baznīcā! Es uzskatu (un zinu, ka arī daudzi citi tā domā), ka šīs firmas flīģeļi ir izcili savā skanējumā un uzbūvē. Latvijā vispār šādi flīģeļi ir tikai daži un tie ir ļoti dārgi. Konstatēt, ka tās ir tieši tādas klavieres, bija ļoti pārsteidzoši, jo ko tādu nu tiešām es pirms tam nespēju iztēloties.»
Marika, kuru mēs daži, mīļi ķircinot, Stokholmā saucām par mammu, atzīst: «Šis ceļojums uz Stokholmu man asociēsies ar cilvēkiem — vispirms ar katru no tiem, ar kuriem kopā tur pavadīju trīs dienas. Tik vienkāršiem un sirsnīgiem. Šī bija psiholoģijas pamatprincipiem pilnīgi neatbilstoša grupiņa — bez līderiem, darītājiem, burkšķētājiem. Visi tik nemāksloti miksējām dažādās lomas, līderpozīcijas mainījās pat dažu sekunžu laikā, vienam iesākot un citam pabeidzot teikumu. Šī ļoti komfortablā sajūta, kad esi viens no veseluma, man tik ļoti patika. Ja vēl par cilvēkiem, protams, jāpiemin tie, kurus satikām Stokholmā. Šķiet, atceros lielāko daļu no tiem, kas bija koncertā, mums bija iespēja uzrunāt katru, tāpēc koncerti kļuva ļoti personīgi uzrunājoši gan mums, gan viņiem. Un tad vēl cilvēki, kurus satikām pavisam nejauši un kuri, izrādījās, runāja latviski!
Ļoti priecājos, ka man bija iespēja būt Stokholmā un izdzīvot trīs mierpilnas un priecīgas dienas. Nekādu satraukumu, lai arī sniedzām divus koncertus. Jutu, ka tie sagādā prieku ne tikai skatītājiem, bet arī mums pašiem — bija tāda labi padarīta darba sajūta. Mājās atvedu pozitīvas emocijas un atzinīgos vārdus no tiem, kas bija mūsu koncertos.»